Līdz 30. oktobrim Radošās sētas 1. stāvā Dagnes Ventiņas gleznu izstāde “Dabas stāsti”
DABAS STĀSTI
Es izeju dabā, skatos visapkārt un ieraugu skatu, kas mani uzrunā ar savu stāstu – neparasti vienkāršo un izsmalcināto. Mazo darbu izstāde ir stāsts par dabā atrasto nejaušo brīdi – mirkli šeit un tagad. Gleznoju es to, kas mani uzrunā ar savu noskaņu, dabas mainīgumu. Ir jāpaspēj ātri uzgleznot, kamēr viss nav mainījies. Līdz ir tomēr viss mainījies un jāmeklē ir jauni dabas stāsti. Kādu reizi tas var būt kāds vakars, kad ātri ir jāuzglezno rozā debesis vai mēness aiz loga kas vēlas, lai viņu uzglezno un kā tu atteiksi viņam – jāglezno. Reizēm nevaru izdomāt ko gleznot, tad, izejot ārā dobē, pēkšņi ieraugu ķirbja ziedu. Tik silti dzeltenu un atvērtu. Kā atvērta grāmata, ķirbju ziedu grāmata. Stāsta un stāsta, un stāsta daba. Reizēm tik daudz stāsta, ka pat nav tik daudz audeklu, lai visu uzgleznotu. Gleznojot dabā ir sajūta, ka es ieeju vējā, kokā, zālē, ezerā, ābolā. Ja laiciņš ir auksts un drēgns, cik labi, ja ir mana fotogrāfija. Tad var uzgleznot ainavu, kura uzrunāja ar savu neparasto noskaņu. Gleznu izstādē dabas stāsti ietver manu glezniecības sajūtu, ko varētu salīdzināt ar fotogrāfēšanu, bet es tikai fotogrāfēju ar eļļas krāsām uz audekliem, kas ir 17x24cm vai 14x24cm. Darbi visi ir maziņi, jo man jau mācoties Latvijas Mākslas akadēmijā patika mazas glezniņas gleznot un tās salikt vienkopus, kas arī varētu izskatīties kā darbu kolāža. Mazais izmērs ir vienkārši paņemams līdzi, gleznojot dabā. Tu vienkārši nofotogrāfē savu sajūtu ar krāsām. Man ļoti patīk dabā, tāpēc es vēlējos šo sajūtu arī ietvert gleznās, šo mīlestību pret dabu. Dabā es skatos, jūtu un vēroju. Tad ieklausos, apstājos un tad stāstu to citiem krāsu valodā.
Dagne Ventiņa 1986
Esmu gleznotāja. Man ir bakalaura grāds Lavijas Universitātes pedagoģijas un psiholoģijas fakultātes, vizuālās mākslas un kultūras vēstures skolotājs un maģistrs Latvijas Mākslas akadēmijas glezniecības nodaļa. Pašlaik strādāju Berģu Mūzikas un mākslas pamatskolā.